Dzīvo pēc seno Austrumu gudrības
Kaspars Ēvelis 02.10.2004.
Azerbaidžānis Subhi Gasanovs Latvijā ieradās pirms četrdesmit gadiem. Kopš tā laika viņš šo zemi sauc par savējo, Jaunjelgavā uzcēlis māju un uzskata, ka cilvēki nav jādala pēc tautības vai reliģijas, svarīga ir tikai iekšējā pasaule. Sevi viņš raksturo kā dzīvespriecīgu optimistu.
Lidmašīna datorā
— Kādēļ atbraucāt uz Latviju?
— Kad pabeidzu vidusskolu, gribēju studēt ķīmiju Maskavā, bet nokavēju dokumentu iesniegšanu. Iestājos vietējā lauksaimniecības institūtā, kuru savulaik beidza tēvs un māte. Divus gadus tur mācījos, kad tēvocis, ievērojams matemātiķis, pastāstīja, ka Latvijā ir labas augstskolas un ka šī zeme ir skaista un viesmīlīga. Tā es pirms četrdesmit gadiem ierados Rīgā, Aviācijas institūtā studēt civilo aviāciju. Ceturtajā kursā aizrāvos ar programmēšanu, un tas izvērsās tiktāl, ka diplomdarbu — lidaparāta "Boing 747" prototipa projektu — pilnībā veidoju datorā. Pēc tam mans diplomdabs ilgi "klejoja" Padomju Savienībā, to rādīja kā paraugu citiem.
— Pēc studijām izlēmāt te palikt?
— Tā kā biju aizrāvies ar programmēšanu, mani pēc studijām norīkoja darbā Aviācijas institūta skaitļošanas centrā. Pēc neilga laika skaitļošanas centrs kļuva par patstāvīgu zinātniski pētniecisko institūtu, tajā nostrādāju 30 gadu. Institūts apkalpoja visu Padomju Savienību, tajā bijām vairāk nekā tūkstoš darbinieku. Kad Padomju Savienība sabruka, mūsu darbs nebija vajadzīgs, un 1993. gadā institūtu slēdza. Tad sāku nodarboties ar privātbiznesu un pārcēlos uz dzīvi Jaunjelgavā.
Uzceļ savu sapņu māju
— Jaunjelgavā jums ir interesanta māja ar torņiem. Vai tā ir Azerbaidžānas arhitektūra?
— Man ir divas mājas. Pirmo uzcēlām pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, sākotnēji kā vasarnīcu. Paši dzīvojām Rīgā, bet Jaunjelgavā mums bija apbūves gabals — tādus deva vasarnīcu celtniecībai. Savu vasarnīcu cēlām ļoti ilgi, jo nevarēja nopirkt būvmateriālus. Pamatus vien lējām četrus gadus, pēc cementa garā rindā gaidot. Kad pārcēlāmies uz Jaunjelgavu pavisam, vasarnīcu pielāgojām dzīvošanai arī ziemā, ierīkojām apkuri, nosiltinājām. Starp citu, vieni no pirmajiem Latvijā izbūvējām apsildāmo grīdu. Nolēmām celt otru māju — dēlam, mazbērniem. Tās arhitektūra ir pašu izdomāta, gribējām, lai mūsu māja ir atšķirīga no citām, to pat sākām būvēt bez projekta, arvien izdomājot ko jaunu. Vēlāk projektu arhitekte uzzīmēja jau pusgatavai mājai. Gada laikā māju uzcēlām, atlika vien veikt iekšējo apdari. Taču privātbizness nedeva cerēto peļņu, tā māja desmit gadu ir nepabeigta.
— Pierīgā tādai ēkai būtu liela vērtība, bet jūs izvēlējāties mazpilsētu Jaunjelgavu. Kādēļ?
— Man Jaunjelgavā ļoti patīk, te ir klusi, mierīgi. Turklāt arī Jaunjelgavā mana māja ir vērtīga. 2000. gadā Rīgā ar to piedalījos starptautiskā konkursā "Tava sapņu māja" un saņēmu atzinību. Man par to vislielākais prieks. Kā senā Austrumu gudrībā teikts: katram vīrietim jāuzceļ māja, jāizaudzina dēls un jāiekopj dārzs. Esmu to izdarījis! Dēls man izaudzis, māja uzcelta, un pie tās iekopts liels dārzs, vēl viens mans vaļasprieks. Dārzā ir daudz Latvijas klimatam neraksturīgu augu, atvestu no Azerbaidžānas un citām valstīm. Man ir tādi augi, kurus citviet Latvijā neatradīsiet. Piemēram, kizils, sarkanlapu mežarieksts.
— Jūs savulaik darbojāties autotransporta jomā, tagad datortehnoloģijās. Vai vienkāršāk nav strādāt algotu darbu kādā uzņēmumā?
— Nē, esmu darbīgs cilvēks. Varbūt vieglāk būtu visu slēgt un strādāt algotu darbu, bet es tā nevaru. Ko man neveiksmēs vainot? Nevienu, pats vien vainīgs, ka bizness ne vienmēr bijis veiksmīgs. Tagad raugos nākotnē un domāju, kā būs rīt, parīt. Zvēr uzticību Latvijai
— Jūs Latvijā esat ienācējs. Vai neesat izjutis negatīvu attieksmi kā pret sveštautieti?
— Te ir cita zeme, bet es nekad neesmu juties kā svešinieks. Bez problēmām iekļāvos apkārtējā vidē un nekad neesmu domājis šo zemi atstāt. Man Latvijā ļoti patīk, Jaunjelgava ir jauka pilsētiņa. Mani neviens nekad nav apvainojis vai aizskāris, pārmetis, ka esmu ienācējs. Tā ir "netīrā" politika, kad stāsta, ka Latvijā apspiež cittautiešus. Tā nav taisnība. Es labi jūtos kā Latvijā, tā Azerbaidžānā, Armēnijā un citviet. Protams, ienaidniekus var atrast jebkur, bet tas jau atkarīgs no paša cilvēka. Uzskatu, ka sākotnēji visi cilvēki ir labvēlīgi, taču, stūrī iedzīts, pat vislabākais cilvēks kļūst neiecietīgs. Esmu optimists — ja tāds nebūtu, tad problēmās nogrimtu. Man ir daudz draugu latviešu, esmu arī zvērējis uzticību Latvijas valstij, kad naturalizējoties centos iegūt Latvijas pilsonību.
— Jūs esat Latvijas pilsonis?
— Vēl ne, gaidu atbildi no Naturalizācijas pārvaldes. Vispār speciāli naturalizēties negāju, tas notika nejauši. Atzīstu, ka man ir daudz sliktu īpašību. Viena no tām — četrdesmit gadu te dzīvojot, latviešu valodu pietiekami labi neesmu apguvis. Nebija vajadzības: institūtā visi runāja krievu valodā, arī veikalā pārdevējas tikai krieviski. Pat Jaunjelgavā kaimiņi latvieši ar mani sarunājās krievu valodā, bet bez prakses valodu neapguvu. Varu runāt krievu valodā, azerbaidžāņu, armēņu, angļu, pat turku valodu pārzinu. Latviešu valoda te ir galvenā, bet es to zinu slikti. Tādēļ gribēju mācīties valodas kursos, taču nekur Aizkrauklē tādu nebija. Gaidīju vienu gadu, otru, trešo, līdz uzzināju, ka divu mēnešu kursus organizē Naturalizācijas pārvalde. Pieteicos, izrādījās, ka tie ir ne tikai latviešu valodas, bet gan naturalizācijas kursi. Nekas, tāpat mācījos un nokārtoju eksāmenus. Zvērēju uzticību Latvijai un nu gaidu, kad man piešķirs pilsonību. Tā man arī sniegs iespējas aizbraukt apciemot radus, draugus ārzemēs. Turklāt, ja reiz te dzīvo un strādā, jābūt pilsonim.
— Vai etniskajā dzimtenē Azerbaidžānā bieži viesojaties?
— Agrāk jā, kopš Latvija kļuva neatkarīga, ilgi nav iznācis. Pēdējo reizi biju 1995. gadā brāļa jubilejā. Taču kontaktus ar radiem neesmu zaudējis — sazināmies epastā, ar internettelefonu, internetkamerām. Man radi ir visā pasaulē, daudzus neesmu saticis, bet internetā sazinājies gan.
Datorlietu celmlauzis
— Jūs ilgus gadus esat saistīts ar datoriem. Tas ir jūsu vaļasprieks vai bizness?
— Institūtā par programnodrošinājuma galveno konstruktoru nostrādāju ilgus gadus, ap 40 zinātnisko darbu par datortehnoloģijām izstrādāju. Vēl ar vecajiem lampu datoriem, tādi aizņēma pamatīgas telpas, bet tagad datoru var ielikt kabatā. Institūtā biju slavens ar to, ka nemitīgi kaut ko jaunu piedāvāju. Vai naudas dēļ? Protams, nē. Zinātniskajiem darbiniekiem maksāja maz un strādājām fanātisma dēļ. Šodien tas ir mans bizness un aizraušanās. Es naktīm varu nosēdēt, pētot jaunākos sasniegumus datortehnoloģijās, izmēģinot tos praksē.
— Vai ģimene neiebilst, kad jūs naktis pavadāt pie datora?
— Dēlam jau sava dzīve, bet sievai tādējādi esmu nodarījis pāri, īpaši jaunībā. Es dienām "pazudu" darbā, visas mājas rūpes atstājot sievai. Pat laikā, kad dzima dēls, darbā pie datora nepārtraukti aizvadīju trīs diennaktis. Tikai uz mirkli izrāvos sievu no dzemdību nama mājup aizvest, tad atpakaļ darbā. Tobrīd aprēķinājām, cik daudz pasažieru pēc pieciem un piecpadsmit gadiem pārvadās pasaulē lielākā lidsabiedrība "Aeroflot". Mans darbs bija izstrādāt un vadīt datorprogrammu, ar kuru aprēķināja galarezultātu. Atceros, pie institūta gaidīja automašīna, bet lidostā lidmašīna, lai rezultātus zibenīgi vestu uz Maskavu. Jau otrā dienā radio dzirdējām, ka "Aeroflot" pēc pieciem gadiem pārvedīs tik un tik pasažieru. Patīkami apzināties, ka tas notika ar manu līdzdalību. Vēlāk viens no pirmajiem ar kolēģiem Latvijā ieviesu internetu, jau pirms 15 gadiem lietoju epastu, sarakstoties ar draugiem plašajā pasaulē. Šodien tā ir datorlietotāju ikdiena.
Zāli pļauj piecpadsmit kilometru
— Kā atpūšaties?
— Mans darbs ir mana atpūta. Daudz strādāju dārzā, zālāju nopļaujot vien nākas pamatīgi pastrādāt. Parēķināju, ka 15 kilometru ar zāles pļāvēju jānoiet, kamēr zālājus nopļauju. Arī malka jāgatavo, apkārtne jākopj. Man ļoti patīk mūzika, savulaik mūzikas skolā mācījos spēlēt vijoli, pēc tam orķestrī klarneti spēlēju. Pirmajā vietā ir azerbaidžāņu tautas mūzika, bet patīk arī džezs, rokenrols. No latviešu estrādes tuvas šķiet tautasdziesmas un trīsdesmito gadu mūzika. Mani arī aizrauj atpūta pie ūdeņiem, īpaši peldes Daugavā. To cenšos darīt katru dienu, pat oktobrī un martā, kad ārā auksts.
— Dienvidnieks un aukstā ūdenī — šķiet nesavienojamas lietas!
— Man aukstums patīk. Es ziemā pa sniegu skrienu basām kājām un jūtos ļoti labi. Laikam tādēļ, ka pirmo reizi 1964. gada 16. februārī, ielidojot Rīgā, nonācu pamatīgā ziemā. Azerbaidžānā kāpu lidmašīnā — ārā plus 15 grādu, Rīgā izkāpju — mīnus 29. Man mugurā tikai viegla jaka, cepures nav. Nenosalu, pamazām pieradu un aukstumu vairs nejutu. Braucu tramvajā aizsalušiem logiem, bet neko, man, dienvidniekam, viss labi. Toziem pirmo reizi dzīvē uz slēpēm uzkāpu — institūtā sporta stundās vajadzēja slēpot 10 kilometru. Skolotāji un citi studenti teica, lai es slēpot neeju, taču klupdams krizdams to distanci noslēpoju. Bieži gan uz pēcpuses sniegā kritu, tomēr līdz galam tiku.
Svarīgākā ir ģimene
— Vai esat saglabājis kādas azerbaidžāņu tradīcijas arī Latvijā?
— Jā, un divas svarīgākās ir attiecības ģimenē un azerbaidžāņu virtuve. Mana nelaiķa māte sievai iemācīja gatavot daudz dažādu azerbaidžāņu ēdienu. Kaut sieva ir krieviete, gatavo labāk par daudzām īstām azerbaidžāniete. No vīnogu lapām tīteņus, plovu — mums ir 39 tā veidi, arī citus ēdienus. Šašliks gan ir vīriešu darbs, to katrā nedēļas nogalē gatavoju es. Ēdieniem daudzas specifiskas piedevas audzējam paši piemājas dārzā, veikalā tās nopirkt grūti. Vislabāk man garšo tīteņi no baklažāniem.
— Kā ar latviešu virtuvi?
— Tā ir ļoti laba. Visgaršīgākie ir zirņi ar speķi un kefīru, bet no dzērieniem vislabākais ir melnais balzams. Uzskatu, ka nav nekas labāks.
— Jūs teicāt, ka svarīgākās ir attiecības ģimenē. Vai jūsu tautai ir kāds īpašs šo attiecību modelis?
— Mums pats nozīmīgākais ir ģimene, un tas ir pareizi. Vari teikt, ka mīli valsti, darbu, draugus, tomēr ģimenei jābūt vissvarīgākajai. Tikai tad, kad ir vesela, saticīga ģimene, ir arī stipra un varena valsts. Laba ģimene ir jebkuras valsts bagātība. Azerbaidžānā ir ļoti svarīgi uzturēt ģimeniskās attiecības. Gasanovu dzimtai ir izveidots lielais ģenealoģiskais koks, kurā dati par deviņām paaudzēm kopš 18. gadsimta. Man māsīcu un brālēnu vien ir 84, izkaisīti visā pasaulē. Svarīgi zināt savas saknes, no kurienes esi cēlies.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Subhi Gasanovs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1943. gada
20. oktobris, Azerbaidžānas pilsēta Gjandža.
IZGLĪTĪBA: augstākā — aviācijas inženieris.
NODARBOŠANĀS: SIA "Digipasaule" direktors.
ĢIMENE: sieva Larisa — mājsaimniece, dēls Eldars — datortehnoloģiju speciālists, vairāku datorsalonu īpašnieks, divi mazbērni — Lana un Emīls.
VAĻASPRIEKS: datortehnoloģijas, dārzs, celtniecība.
HOROSKOPA ZĪME: Svari.
— Kādēļ atbraucāt uz Latviju?
— Kad pabeidzu vidusskolu, gribēju studēt ķīmiju Maskavā, bet nokavēju dokumentu iesniegšanu. Iestājos vietējā lauksaimniecības institūtā, kuru savulaik beidza tēvs un māte. Divus gadus tur mācījos, kad tēvocis, ievērojams matemātiķis, pastāstīja, ka Latvijā ir labas augstskolas un ka šī zeme ir skaista un viesmīlīga. Tā es pirms četrdesmit gadiem ierados Rīgā, Aviācijas institūtā studēt civilo aviāciju. Ceturtajā kursā aizrāvos ar programmēšanu, un tas izvērsās tiktāl, ka diplomdarbu — lidaparāta "Boing 747" prototipa projektu — pilnībā veidoju datorā. Pēc tam mans diplomdabs ilgi "klejoja" Padomju Savienībā, to rādīja kā paraugu citiem.
— Pēc studijām izlēmāt te palikt?
— Tā kā biju aizrāvies ar programmēšanu, mani pēc studijām norīkoja darbā Aviācijas institūta skaitļošanas centrā. Pēc neilga laika skaitļošanas centrs kļuva par patstāvīgu zinātniski pētniecisko institūtu, tajā nostrādāju 30 gadu. Institūts apkalpoja visu Padomju Savienību, tajā bijām vairāk nekā tūkstoš darbinieku. Kad Padomju Savienība sabruka, mūsu darbs nebija vajadzīgs, un 1993. gadā institūtu slēdza. Tad sāku nodarboties ar privātbiznesu un pārcēlos uz dzīvi Jaunjelgavā.
Uzceļ savu sapņu māju
— Jaunjelgavā jums ir interesanta māja ar torņiem. Vai tā ir Azerbaidžānas arhitektūra?
— Man ir divas mājas. Pirmo uzcēlām pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, sākotnēji kā vasarnīcu. Paši dzīvojām Rīgā, bet Jaunjelgavā mums bija apbūves gabals — tādus deva vasarnīcu celtniecībai. Savu vasarnīcu cēlām ļoti ilgi, jo nevarēja nopirkt būvmateriālus. Pamatus vien lējām četrus gadus, pēc cementa garā rindā gaidot. Kad pārcēlāmies uz Jaunjelgavu pavisam, vasarnīcu pielāgojām dzīvošanai arī ziemā, ierīkojām apkuri, nosiltinājām. Starp citu, vieni no pirmajiem Latvijā izbūvējām apsildāmo grīdu. Nolēmām celt otru māju — dēlam, mazbērniem. Tās arhitektūra ir pašu izdomāta, gribējām, lai mūsu māja ir atšķirīga no citām, to pat sākām būvēt bez projekta, arvien izdomājot ko jaunu. Vēlāk projektu arhitekte uzzīmēja jau pusgatavai mājai. Gada laikā māju uzcēlām, atlika vien veikt iekšējo apdari. Taču privātbizness nedeva cerēto peļņu, tā māja desmit gadu ir nepabeigta.
— Pierīgā tādai ēkai būtu liela vērtība, bet jūs izvēlējāties mazpilsētu Jaunjelgavu. Kādēļ?
— Man Jaunjelgavā ļoti patīk, te ir klusi, mierīgi. Turklāt arī Jaunjelgavā mana māja ir vērtīga. 2000. gadā Rīgā ar to piedalījos starptautiskā konkursā "Tava sapņu māja" un saņēmu atzinību. Man par to vislielākais prieks. Kā senā Austrumu gudrībā teikts: katram vīrietim jāuzceļ māja, jāizaudzina dēls un jāiekopj dārzs. Esmu to izdarījis! Dēls man izaudzis, māja uzcelta, un pie tās iekopts liels dārzs, vēl viens mans vaļasprieks. Dārzā ir daudz Latvijas klimatam neraksturīgu augu, atvestu no Azerbaidžānas un citām valstīm. Man ir tādi augi, kurus citviet Latvijā neatradīsiet. Piemēram, kizils, sarkanlapu mežarieksts.
— Jūs savulaik darbojāties autotransporta jomā, tagad datortehnoloģijās. Vai vienkāršāk nav strādāt algotu darbu kādā uzņēmumā?
— Nē, esmu darbīgs cilvēks. Varbūt vieglāk būtu visu slēgt un strādāt algotu darbu, bet es tā nevaru. Ko man neveiksmēs vainot? Nevienu, pats vien vainīgs, ka bizness ne vienmēr bijis veiksmīgs. Tagad raugos nākotnē un domāju, kā būs rīt, parīt. Zvēr uzticību Latvijai
— Jūs Latvijā esat ienācējs. Vai neesat izjutis negatīvu attieksmi kā pret sveštautieti?
— Te ir cita zeme, bet es nekad neesmu juties kā svešinieks. Bez problēmām iekļāvos apkārtējā vidē un nekad neesmu domājis šo zemi atstāt. Man Latvijā ļoti patīk, Jaunjelgava ir jauka pilsētiņa. Mani neviens nekad nav apvainojis vai aizskāris, pārmetis, ka esmu ienācējs. Tā ir "netīrā" politika, kad stāsta, ka Latvijā apspiež cittautiešus. Tā nav taisnība. Es labi jūtos kā Latvijā, tā Azerbaidžānā, Armēnijā un citviet. Protams, ienaidniekus var atrast jebkur, bet tas jau atkarīgs no paša cilvēka. Uzskatu, ka sākotnēji visi cilvēki ir labvēlīgi, taču, stūrī iedzīts, pat vislabākais cilvēks kļūst neiecietīgs. Esmu optimists — ja tāds nebūtu, tad problēmās nogrimtu. Man ir daudz draugu latviešu, esmu arī zvērējis uzticību Latvijas valstij, kad naturalizējoties centos iegūt Latvijas pilsonību.
— Jūs esat Latvijas pilsonis?
— Vēl ne, gaidu atbildi no Naturalizācijas pārvaldes. Vispār speciāli naturalizēties negāju, tas notika nejauši. Atzīstu, ka man ir daudz sliktu īpašību. Viena no tām — četrdesmit gadu te dzīvojot, latviešu valodu pietiekami labi neesmu apguvis. Nebija vajadzības: institūtā visi runāja krievu valodā, arī veikalā pārdevējas tikai krieviski. Pat Jaunjelgavā kaimiņi latvieši ar mani sarunājās krievu valodā, bet bez prakses valodu neapguvu. Varu runāt krievu valodā, azerbaidžāņu, armēņu, angļu, pat turku valodu pārzinu. Latviešu valoda te ir galvenā, bet es to zinu slikti. Tādēļ gribēju mācīties valodas kursos, taču nekur Aizkrauklē tādu nebija. Gaidīju vienu gadu, otru, trešo, līdz uzzināju, ka divu mēnešu kursus organizē Naturalizācijas pārvalde. Pieteicos, izrādījās, ka tie ir ne tikai latviešu valodas, bet gan naturalizācijas kursi. Nekas, tāpat mācījos un nokārtoju eksāmenus. Zvērēju uzticību Latvijai un nu gaidu, kad man piešķirs pilsonību. Tā man arī sniegs iespējas aizbraukt apciemot radus, draugus ārzemēs. Turklāt, ja reiz te dzīvo un strādā, jābūt pilsonim.
— Vai etniskajā dzimtenē Azerbaidžānā bieži viesojaties?
— Agrāk jā, kopš Latvija kļuva neatkarīga, ilgi nav iznācis. Pēdējo reizi biju 1995. gadā brāļa jubilejā. Taču kontaktus ar radiem neesmu zaudējis — sazināmies epastā, ar internettelefonu, internetkamerām. Man radi ir visā pasaulē, daudzus neesmu saticis, bet internetā sazinājies gan.
Datorlietu celmlauzis
— Jūs ilgus gadus esat saistīts ar datoriem. Tas ir jūsu vaļasprieks vai bizness?
— Institūtā par programnodrošinājuma galveno konstruktoru nostrādāju ilgus gadus, ap 40 zinātnisko darbu par datortehnoloģijām izstrādāju. Vēl ar vecajiem lampu datoriem, tādi aizņēma pamatīgas telpas, bet tagad datoru var ielikt kabatā. Institūtā biju slavens ar to, ka nemitīgi kaut ko jaunu piedāvāju. Vai naudas dēļ? Protams, nē. Zinātniskajiem darbiniekiem maksāja maz un strādājām fanātisma dēļ. Šodien tas ir mans bizness un aizraušanās. Es naktīm varu nosēdēt, pētot jaunākos sasniegumus datortehnoloģijās, izmēģinot tos praksē.
— Vai ģimene neiebilst, kad jūs naktis pavadāt pie datora?
— Dēlam jau sava dzīve, bet sievai tādējādi esmu nodarījis pāri, īpaši jaunībā. Es dienām "pazudu" darbā, visas mājas rūpes atstājot sievai. Pat laikā, kad dzima dēls, darbā pie datora nepārtraukti aizvadīju trīs diennaktis. Tikai uz mirkli izrāvos sievu no dzemdību nama mājup aizvest, tad atpakaļ darbā. Tobrīd aprēķinājām, cik daudz pasažieru pēc pieciem un piecpadsmit gadiem pārvadās pasaulē lielākā lidsabiedrība "Aeroflot". Mans darbs bija izstrādāt un vadīt datorprogrammu, ar kuru aprēķināja galarezultātu. Atceros, pie institūta gaidīja automašīna, bet lidostā lidmašīna, lai rezultātus zibenīgi vestu uz Maskavu. Jau otrā dienā radio dzirdējām, ka "Aeroflot" pēc pieciem gadiem pārvedīs tik un tik pasažieru. Patīkami apzināties, ka tas notika ar manu līdzdalību. Vēlāk viens no pirmajiem ar kolēģiem Latvijā ieviesu internetu, jau pirms 15 gadiem lietoju epastu, sarakstoties ar draugiem plašajā pasaulē. Šodien tā ir datorlietotāju ikdiena.
Zāli pļauj piecpadsmit kilometru
— Kā atpūšaties?
— Mans darbs ir mana atpūta. Daudz strādāju dārzā, zālāju nopļaujot vien nākas pamatīgi pastrādāt. Parēķināju, ka 15 kilometru ar zāles pļāvēju jānoiet, kamēr zālājus nopļauju. Arī malka jāgatavo, apkārtne jākopj. Man ļoti patīk mūzika, savulaik mūzikas skolā mācījos spēlēt vijoli, pēc tam orķestrī klarneti spēlēju. Pirmajā vietā ir azerbaidžāņu tautas mūzika, bet patīk arī džezs, rokenrols. No latviešu estrādes tuvas šķiet tautasdziesmas un trīsdesmito gadu mūzika. Mani arī aizrauj atpūta pie ūdeņiem, īpaši peldes Daugavā. To cenšos darīt katru dienu, pat oktobrī un martā, kad ārā auksts.
— Dienvidnieks un aukstā ūdenī — šķiet nesavienojamas lietas!
— Man aukstums patīk. Es ziemā pa sniegu skrienu basām kājām un jūtos ļoti labi. Laikam tādēļ, ka pirmo reizi 1964. gada 16. februārī, ielidojot Rīgā, nonācu pamatīgā ziemā. Azerbaidžānā kāpu lidmašīnā — ārā plus 15 grādu, Rīgā izkāpju — mīnus 29. Man mugurā tikai viegla jaka, cepures nav. Nenosalu, pamazām pieradu un aukstumu vairs nejutu. Braucu tramvajā aizsalušiem logiem, bet neko, man, dienvidniekam, viss labi. Toziem pirmo reizi dzīvē uz slēpēm uzkāpu — institūtā sporta stundās vajadzēja slēpot 10 kilometru. Skolotāji un citi studenti teica, lai es slēpot neeju, taču klupdams krizdams to distanci noslēpoju. Bieži gan uz pēcpuses sniegā kritu, tomēr līdz galam tiku.
Svarīgākā ir ģimene
— Vai esat saglabājis kādas azerbaidžāņu tradīcijas arī Latvijā?
— Jā, un divas svarīgākās ir attiecības ģimenē un azerbaidžāņu virtuve. Mana nelaiķa māte sievai iemācīja gatavot daudz dažādu azerbaidžāņu ēdienu. Kaut sieva ir krieviete, gatavo labāk par daudzām īstām azerbaidžāniete. No vīnogu lapām tīteņus, plovu — mums ir 39 tā veidi, arī citus ēdienus. Šašliks gan ir vīriešu darbs, to katrā nedēļas nogalē gatavoju es. Ēdieniem daudzas specifiskas piedevas audzējam paši piemājas dārzā, veikalā tās nopirkt grūti. Vislabāk man garšo tīteņi no baklažāniem.
— Kā ar latviešu virtuvi?
— Tā ir ļoti laba. Visgaršīgākie ir zirņi ar speķi un kefīru, bet no dzērieniem vislabākais ir melnais balzams. Uzskatu, ka nav nekas labāks.
— Jūs teicāt, ka svarīgākās ir attiecības ģimenē. Vai jūsu tautai ir kāds īpašs šo attiecību modelis?
— Mums pats nozīmīgākais ir ģimene, un tas ir pareizi. Vari teikt, ka mīli valsti, darbu, draugus, tomēr ģimenei jābūt vissvarīgākajai. Tikai tad, kad ir vesela, saticīga ģimene, ir arī stipra un varena valsts. Laba ģimene ir jebkuras valsts bagātība. Azerbaidžānā ir ļoti svarīgi uzturēt ģimeniskās attiecības. Gasanovu dzimtai ir izveidots lielais ģenealoģiskais koks, kurā dati par deviņām paaudzēm kopš 18. gadsimta. Man māsīcu un brālēnu vien ir 84, izkaisīti visā pasaulē. Svarīgi zināt savas saknes, no kurienes esi cēlies.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Subhi Gasanovs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1943. gada
20. oktobris, Azerbaidžānas pilsēta Gjandža.
IZGLĪTĪBA: augstākā — aviācijas inženieris.
NODARBOŠANĀS: SIA "Digipasaule" direktors.
ĢIMENE: sieva Larisa — mājsaimniece, dēls Eldars — datortehnoloģiju speciālists, vairāku datorsalonu īpašnieks, divi mazbērni — Lana un Emīls.
VAĻASPRIEKS: datortehnoloģijas, dārzs, celtniecība.
HOROSKOPA ZĪME: Svari.
